«Tu ko, kāda vēl mīlestība tavā vecumā? Mazbērnus pieskati, šalli uzadi!» — teica Lidijai viņas māsa, kad tā atzinās, ka grasās precēties
Lidijai ir 58. Viņas izredzētajam — 62. Viņi iepazinās baseinā, kad abi bija atnākuši tur «izkustināt muguru». Viņš atnesa viņai dvieli, viņa piedāvāja kafiju pēc treniņa. Un viss aizsākās. Lidija iesmējās, kad saņēma no viņa pirmo atklātni. Īstu, papīra. Ar parakstu:
«Tu — mana otrā pavasara vēsma.»
Māsa nesaprata. Meita pavērsa acis griestos. Draudzenes sāka čukstēt: «Viņš noteikti dzīvokli grib.» Bet Lidija pirmo reizi 20 gados sajutās nevis kā «mamma», ne «vecmamma», bet kā sieviete. 💔 «Bet ko teiks cilvēki?» Lidija apprecējās 58 gadu vecumā. Viņa bija atraitne ar diviem pieaugušiem bērniem. Nākamo vīru satika soļošanas pulciņā.
Viņš bija šķīries, ar diviem mazbērniem. Pirmajā randiņā viņi ēda šašliku vasarnīcā un klausījās «Meža briedi» magnetofonā. Kad viņa pateica bērniem, ka viņš piedāvājis laulību, meita iesaucās:
— «Tu ko? Kam tev tas tavā vecumā?»
Lidija toreiz atbildēja vienkārši:
— «Lai nepazustu pamazām. Bet dzīvotu. Kamēr varu.»
Šodien viņiem ir kopīga vasarnīca, divi kaķi, un katru piektdienu viņi sarīko «tējas un filmu vakaru». Bet meitas jau ir pieradušas. Saka: «Galvenais, ka tu esi laimīga.»
❤️ Nobriedusi mīlestība — nenozīmē garlaicīga
Daudzi domā, ka laulība pēc 50 ir maksimums «partnerība» un «nosedēt vecumdienas». Bet, lūk vēl viena paziņa, Valda, 61 gads. Trīs šķiršanās. «Mīlestība pēc grafika», kā viņa saka. Iepazinās ar Andri iepazīšanās vietnē — viņš uzaicināja uz vakariņām un uzreiz godīgi pateica:
— «Es nemeklēju pavāru, nemeklēju kalponi. Es meklēju sievieti, ar kuru var smieties, strīdēties, ceļot un mīlēties — tad, kad gribam, nevis tad, kad “vajag”.»
Valda bija priecīga:
— «Es negaidīju, ka šajā vecumā var TĀ gribēt cilvēku. Un ne tikai guļamistabā. Bet dzīvot, just, pieskarties, sapņot.» Viņi salaulājās vecā baznīcā. Nevienam neteica. Tikai fotogrāfijas uz ledusskapja un laime acīs.
Lasi vēl: Kā es nejauši kļuvu par svešas sievietes grēksūdzes liecinieku ceļā no kapsētas uz pilsētu
Laulība pēc 50 — tas nav tabu. Tā ir brīvība
Tā ir atsevišķa tēma. Un jā, tas notiek. Un nav sliktāks kā 30 gados. Tāpēc, ka neviens nesteidzas. Tāpēc, ka nav jācenšas «parādīt sevi no labākās puses» — jūs jau esat labākā puse. Jūs zināt, kas jums patīk. Un nekaunaties pateikt, ja kaut kas nav tā. Un ja viņš nebaidās no jūsu krunciņām — tā nav mīlestība «neskatoties uz», tā ir mīlestība tieši par to.
💥 Bailes, kas traucē spert soli uz priekšu. Katra no šīm sievietēm baidījās. Ļoti.
Ka viņš aizies.
Ka viņš piekrāps.
Ka viņš nepieņems ar viņās izmaiņām izskatā.
Ka bērni novērsīsies.
Ka viņa izrādīsies «par vecu laimei».
Un zināt ko? Gandrīz nekas no tā nenotika. Notika kas cits: Viņas atkal sāka smaidīt no rītiem. Viņām atkal gribējās sapucēties, iet uz teātri.
Viņas pārstāja baidīties no vientulības, jo vairs nebija vientuļas pašas sevī.
✋ Tā nav pasaka. Tā ir patiesība. Laulība pēc 50 nav ideāla. Vīrs krāc. Jūs pamostaties piecos no rīta. Viņam patīk makšķerēt. Jums — seriāls. Viņam mugura. Jums — ceļi. Bet jūs protat sarunāties. Jūs zināt laika cenu. Un jūs negaidāt, ka kāds jūs «glābs». Jūs gribat būt kopā — nevis tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka varat.
Lasi vēl: Kā dzīvo vidējā turku ģimene 2025. gadā – izglītība, pensijas, dzīvokļu izmēri un algas
❓ Vai ir vērts precēties pēc 50?
Ja jūs vēl joprojām gribat just, nevis vienkārši eksistēt, esat iemācījušies būt ar sevi — un tagad esat gatavi būt ar kādu citu, nebaidāties no vārdiem «mīlu», pat ja lūpas vairs nav tik pilnīgas un mati nav tie paši… Tad — ir vērts. Un vienalga, ko kurš teiks.
💬 Vai jūs uzdrošinātos precēties pēc 50? Vai arī jau «par vēlu skraidīt»? Pastāstiet savu stāstu komentāros. Tādas sarunas — labākas par jebkuru terapiju.
